Naujienos

Ierobežota kustībā, bet ne domās

Ierobežota kustībā, bet ne domās

Gandrīz neiespējami saprast, kā pagājušā gadsimta sākumā jutās Zenta Mauriņa, kad piecu gadu vecumā zaudēja spēju staigāt. Kā jutās jaunā meitene, kura sapņoja par dzīvi un mīlestību. Kā jutās sieviete, kura, sastapusi mīlestību, saprata, ka tā būs ar ierobežojumiem. Un kā jutās sieviete sirmā vecumā, kad viņsaulē aizvadīti savējie, bet sadzīve ir un paliek. Bet šajā fiziskajā ierobežotībā tapa izcili literāri darbi, kuru dēļ Zentas Mauriņas vārds joprojām ir viena no Latvijas vizītkartēm, ko, viesojoties Latvijā, uzrunā pieminēja arī pāvests Francisks.

 

 

“Sakiet, Robert, vai šis bērns vispār kaut kad spēs pats nokārtot savas dabiskās vajadzības?” – tā Zentas bērnībā vecāmāte – mātesmāte – jautājusi znotam, Zentas tēvam ārstam Robertam Mauriņam. Šī saruna varētu būt datējama ar 1902. vai 1903. gadu. “Ak, varbūt labāk, ja Dievs Tas Kungs viņu būtu aizsaucis pie sevis,” vecāmāte nespējusi rimties. Mazajā meitenē viņa vērusies iežēlas pilnu skatienu un katrā izdevīgā brīdī mēģinājusi meitēnam iespiest rokās adīkli vai kādu citu rokdarbu, lai “slimais” bērns vismaz varētu apadīt radus un nopelnīt sev maizi.

  

 

Zentas tēvs pretēji sievasmātei centās meitā stiprināt gan fizisko varēšanu, gan domu un iedvesmas lidojumu. Viņš neticēja, ka meitai lemta pelēcīga dzīve. Ar aizrautību tēvs klausījās viņas izjūtās, risināja sarunas un mācīja valodas, uzskatot, ka Zentai jāsaņem visi dzīves prieki, lai viņas raksturs “nesačervelētos” un sirds nekļūtu rūgta. Tā tēvs kļuva par Zentas vistuvāko cilvēku. Savukārt māte, nākusi no vāciskas ģimenes un ieguvusi muzikālu izglītību, lai gan, līdzīgi kā vecāmāte, uzskatīja, ka ratiņkrēslā sēdošajai Zentai vajadzētu piemēroties pelēkai dzīvei, mājās sarunājās tikai vāciski un Grobiņas doktorātā rīkoja svinīgus muzikālus vakarus, sniedzot meitai rietumniecisku redzējumu.

  

 

Zenta Mauriņa Latvijas Universitātē studēja vispirms filozofiju un pēc tam baltu filoloģiju un vēlāk aizstāvēja doktora grādu par Friča Bārdas daiļradi. Tāda izglītība pagājušā gadsimta 30. gados bija vien izredzētām sievietēm. Pastrādājusi par skolotāju Rīgas Skolotāju institūtā un lektori Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, Zenta Mauriņa bija kļuvusi par literatūrzinātnieci – pirmo sievieti Latvijā, kura aizstāvējusi zinātņu doktores grādu. Viņu lieliski raksturo vīra Konstantīna Raudives rakstītais: “Rīgā jau tā ir, ko Z. M. ieteic, to cilvēki lasa.”

  

 

Otrā pasaules kara beigās kopā ar vīru devusies trimdā uz Vāciju un tālāk uz Zviedriju, Mauriņa līdz 1966. gadam dzīvoja Upsalā un bija docētāja Upsalas Universitātē. Romānos viņa, atšķirībā no citiem latviešu trimdas literātiem, drosmīgi rakstīja par Lat-viju. Bet monogrāfijās un esejās Raini, Frici Bārdu un citus latviešu rakstniekus iekļāva Eiropas kultūras kontekstā kā līdzvērtīgus tādiem autoriem kā Dostojevskis, Dante, Gēte un citi rakstnieki, kļūdama par kultūras vēstnesi un tiltu starp Austrumiem un Rietumiem.

  

 

Latvijā līdz emigrācijai publicētas 19 Zentas Mauriņas grāmatas, bet trimdā Vācijā un Zviedrijā – 20 darbi latviešu un 27 – vācu valodā, kā arī tulkojumi itāļu, angļu, krievu, zviedru un vēl vairākās citās valodās. Un vēl ap 600 publisku lekciju Latvijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Austrijā un Francijā.

  

Mūža nogali Zenta Mauriņa pavadīja diezgan lielā vientulībā Vācijas dienvidos Badkrocingenas pilsētiņā netālu no Freiburgas, kur nomira 1978. gada 25. aprīlī. Apglabāta vietējā kapsētā.

Stāsts no grāmatas "100 stāsti par Grobiņas novadu"

 

 

Ik viens apmeklētājs laipni aicināts iepazīt Zentu Mauriņu, daiļradi un personību Grobiņā Zentas Mauriņas piemiņas istabās Lielā ielā 84, Grobiņa.

  

Darba laiks:

     T, C: 11:00 - 17:00

     S: 11:00 - 14:00

     P, O, Sv: lūgums vienoties par apmeklējuma laiku

  

Tālr. (+371) 26191522 Ekskursijas rezervācijām

Pasidalink:facebook.com twitter.com draugiem.lv

Bendradarbiavimo partneriai